Nedēļas beigas tuvojas straujiem soļiem, jau ceturtdiena. Arī laiks darbā paskrien ātri. Nu bet to jau īsti nevar saukt par darbu, jo strādāju no 9.00-14.00 un tā arī laikam paliks nākotnē. Vienīgais kādreiz būs jābūt vakaros palīdzēt kāds pasākums noorganizēt.
Šodien atkal pašai bija pusdienas jāgatavo, hehehee kaut kā iepaticies eksperimentēt. Pēc pusdienām satikos ar Diego, argentīnieti, kurš jau deviņus gadus dzīvo Malagā un kurš no aprīļa līdz jūlijam bija brīvprātīgais Valmierā. Tā nu mēs pasēdējām kādu laiciņu un pagremdējāmies atmiņās un iespaidos par brīvprātīgo, par Latviju un par to, ka ir jādzīvo šodienai un jāizbauda katrs mirklis.
Pēc jaukās pasēdēšanas uzlēcu uz sava ričuku un aidā gar pludmali. Kā izrādījās nedēļās sākumā ar Pedro bijām nobraukuši 36 km, nevis 18 kā domāju iepriekš. Arī šodien tāds pats gabals, tikai neraža, ka atpakaļ ceļā pūta tāds vējš pretī. Toties, kas par skatu uz debesīm bija. Tumši zilas, mākoņiem pilnas, tā it kā taisītos līt, un ik pa brīdim kaut kur izspīdēja pa saules staram, un jūra tik zila zila iekrāsojās.
Atpakaļ braucot, nedevāmies pa taisno uz mājām, bet piestājām vienā jauniešu centrā, kurā bija paredzētas internacionālās vakariņas vienai jauniešu apmaiņai starp Spāniju, Turciju, Poliju un Itāliju. Kādā sakarā es tur biju, nu, pirmkārt, Pedro nedaudz piepalīdzēja uzrakstīt projektu, otrkārt, es ar vienu no organizētājiem - Juanu - iepazinos, kad atgriezos mājās no Spānijas pirmo reizi. Maza gan tā pasaule. :] Tā nu mēs ar Pedro piepalīdzējām gatavot, saklāt galdu, satīrīt utt. Tas viss uz brīvprātīguma principa, bet tas vienmēr atmaksājas, jo mājās es atbraucu ar pilnu maisu ēdamo, jo, protams, ka visu nevārējām noēst. Ak, ku jauka tā dzīve reizēm!
e.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru