55 un 56

No rīta pamodos un vēders vēl aizvien signalizēja, ka viņam kaut kas nepatīk. Kā iedomājos par ēdienu, tā rāva augšup. Bet nu neko plāni lieli, tāpēc nākas vien man kustēties, lai gan vislabprātāk būtu palikusi gultā un dzērusi kumelīšu tēju. Pa ceļam aptiekā, pāris tabletes, kas gan manu labsajūtu tā arī dienas laikā neuzlaboja.
Ko tad mēs tādu darījām? Ar Manuelu un Gunito izdomājām, ka ir jāuzkāpj Malagas augstākajā virsotnē, bet par visu pēc kārtas.
Vispirms apskatījām Malagas baltos ciematiņus, ar tipiskajām baltajām mājām, mazajām ielām un veikaliņiem. Bijām Velez Malaga, kas ir otrā lielākā pilsēta Malagas provincē, apskatījām pilsdrupas, klosteri, galveno laukumu un apmetām līkumus pa centru, bijām arī Torre del Mar, kas ir Velez Malagas piejūras puse. Vietas tiešām superīgas, bet mans vēders kaut kā neļāva to pilnībā izbaudīt. Un tabletes arī darīja savu, jo kā iekāpu mašīnā, tā katru reizi atlūzu. hihihhh!
Sapirkām veikalā ēdienu vakaram un nākamajai dienai, jo nakšņojām teltī.
Kempingā ieradāmies ap kādiem 18.00, pilnīgs klusums, neviena apkārt, bet kempings liels, ar vairākiem galdiem un krēsliem, tualetēm un dušām. Reizēm es tiešām nesaprotu spāņus, jo viņiem ir tik daudz iespēju doties pie dabas, bet viņi to neizmanto.
Telts celšana mums šķiet aizņēma kādu stundu, jo dabūt tos 24 mietiņus iekšā zemē, kas cietā kā akmens, nebija viegli. Lietus trūkums ir jūtams. Ugunskuri kurināt ir aizliegts līdz 15tajam oktrobirm, bet mēs diemžēl šo noteikumu pārkāpām, lai tiktu pie karstas tējas. Kalnos gaisa temperatūra atšķiras no tās, kas ir pilsētā. Naktī bija kādi +12 grādi šķiet. Jau biju aizmirsusi kā tas ir, kad jāvelk garās bikses un džemperis. :D
Sasildījāmies ar tēju, jo uguns tika nodzēst, nevajag mums problēmas. Es vēl aizvien neko ieēst nevarēju, tāpēc jau pēc 19iem devos gulēt (iepriekšējā naktī bija miegā pavadījusi pāris stundas tikai un arī nākamajā rītā bija paredzēts mosties 6os, lai agri agri jau dotos kalnā). Gunita un Manuels vēl palika sēžot pie galda, iestiprinoties un izpētot apkārtni.
Naktī pamodos no skaņas it kā kāds mēģinātu uzlēkt teltij, pārbijos ne pa jokam. Izrādījās lapsa, kur izmisīgi centās iekļūt teltī. Mēs viņu mīlīgi nodēvējām par Antonio, jo lapsa spāniski ir - zorro. Draudzīgi noskaņota viņa bija, jo pierudusi jau pie cilvēkiem, kas viņai dod ēst.
Nākamajā rītā, jau 6os skanēja modinātājs. Uf ārā melna tumsa, redzēt neko nevarēja, tikai zvaigznes. Ak kas par zvaigznēm, tik spožas un tik tuvu es tās vēl nekad nebiju redzējusi. Atkal nelegāli iekūrām uguni, lai tiktu pie tējas. Nojaucām telti, paēdām brokastis, sapakojām visas mantas auto un aidā ceļā. Līdz vietai, kur atstāt mašīnu.
Tad jau mugursomās tikai pašu nepieciešamāko - ūdeni, pārtiku, saules aizsargkrēmu - un pulksten 9os sākām kāpt. Sākums bija visgrūtākais, jo muskuļi vēl neiesildīti, ārā arī dzestrs. Bet tad, jo austāk kāpām, jo enerģiskāk es sāku justies. Kalnu sajūta. Neiedomājami.
4 stundas kāpiens augšup kalnā un sasniedzām 2066metrus augsto La Maroma virsotni. Tas skats! Tajā mirklī es sajutos tik brīnišķīgi, to sajūtu pat nevar izstāstīt. Un Prāta vētras Gara gara diena kalna virsotnē noteikti skan vislabāk.

Divu stundu atelpas mirklis virsotnē, pusdienas un arī siesta - diendusa. Atverot acis pēc diendusas bijām ievīti mākoņos. Tie pēkšņi bija visapkārt. Beidzot varu teikt, ka pastaigājos mākoņos.
Enerģijas pilni un iedvesmoti devāmies lejā. Uij uij kājas jau manāmi nogurušas bija, bet nepagāja ne trīs stundas un bijām lejā. Ar gaismu vēl. Pa ceļam mūs ietina pelēki mākoņi, likās jau, ka sāks līt, lejā atkal viss bija skaidrs un saulains :]]

Es tā priecājos, ka par spīti visām manām vēdera kaitēm es to izdarīju. Pieveicu Malagas augstāko virsotni. Kopumā 4 stundas augšup 3 stundas lejup. Un kopā kalnos pieveikti ap 40 kilometriem. Esmu lepna!
e.