49

Jupīī!!! Labākās brīvdienas līdz šim Spānijā.
No rīta jau 8os pamodos, organisms pieradis celties, tāpēc pat modinātāju nevajag. :] Pabeidzu krāmēt somu - peldkostīms, dvielis, saules aizsargkrēms, maiņas drēbes, saulesbrilles, kaut kas pusdienām un galvenais fočiks. Ana, Manuela draudzene, kuru pazīstu jau no pirmās reizes Spānijā, mani savāca pie autoostas un prom uz Rincon la Victori
a, lai satiktu Manuelu un pārmainītu auto.
Nomainījām auto un prom uz Nerju, tur atstājam auto stāvvietā un dodamies augšup kalnā, bet ne jau tā parasti, bet pa upi - Rio Chillar. Nu latvieši gan to īsti nesauktu par upi, jo parasti ūdens nedaudz virs potītēm, brīžiem līdz ceļiem un dziļākais līdz vēderam, bet straume laba. Tik superīga sajūta bija visa pārgājien laikā. Beidzot arī kaut kas zaļš apkārt, savādāk jau organismam sāka pietrūkt meža. hihihh!!!
Laiks bija vienkārši superīgs, saulīte sildīja un upes ūdens bija tieši laikā. Un tie mazie ūdenskritumiņi. Jupīī!
Pa upi augšā līdz izteikai ir kādi 8 vai 9km, mēs nenogājām visus, jo izdomājām, ka lejā kāpsim nevis pa upi, bet gan pa kalniem. Uf! To parasti cilvēki nedara, bet mēs izmēģinājām. Nu teiksim tā, ka no sākuma bija diezgan bailīgi, jo īsti celiņa pa kuru iet nav. Bet toties, kas par skatiem. Man vienkārši mute stāvēja vaļā. Brīnišķīga sajūta. Redzējām arī kalnu kazas, kas tik viegli parasti nav ieraugāmas.
Man laikam nekad mūžā tā nebija trīcējušas kājas no pārpūles. Kā nekā nebija viegli kādus 8km veikt pret straumi un tad vēl gandrīz dubultā lejā no kalniem. Labs sportiņš. Šitā biežāk. Nākamās brīvdienas kāpsim Malagas augstākajā kalnā. Jupīī! Mēģināšu ievietot īso video nedaudz vēlāk, ar to kā tad mēs pārvietojāmies pa kalniem.
Kad nokāpām lejā, ļoti sagribējās ēst, tāpēc devāmies uz Nerju kaut ko iekost. Pica un zemeņu kūka bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Pārrados mājās diezgan lielā nespēkā. Atkritu gultā un pēc īsa laiciņa atlūzu.
e.