16

Diena kā jau diena. Saulīte sildīja, naktī redzēju burvīgu sapni, tāpēc pamodos ar smaidu uz lūpām. Patīkams dienas iesākums. Un vēl patīkamāku to dara tas, ka mani dzīvokļa biedri ceļas daudz vēlāk, tāpēc varu mierīgi klusumā pagatavot brokastis, iekost un mierīgi ar pleijerīti uz ausīm doties uz darbu. Nez kapēc man pēdējā laikā atkārtoti skan šī dziesma. Kaut kā iekritusi sirdī.
Pēc darba gribēju ieskriet vietējā "maximā", bet diemžēl atklājās, ka kartes viņi pieņem tikai tad, ja pirkums pārsniedz 12euro. ups, tik daudz gan negribēju tērēt. Aa nu jā kāpēc man nav skaidras naudas? Tāpēc, ka bankām patīk kavēties, pārskaitījumu uz spāņu kontu veicu, jau 5dien, bet vēl aizvien nav. Tā nu es bez skaidras naudas.
Bet pusdienās atradu, ko iekost, tā, ka nekāda stresa. Visu vienmēr var atrisināt. Pēc pusdienām izdomājām ar Virgīniju aiziet uz Pikasso muzeju, kā nekā mums ieeja brīva un otrdienu vakaros tur ir gids pa brīvu. Jāsaka, ka šī man bija kāda septītā vai astotā reize Pikaso muzejā. Bet jāsaka gan, ka šoreiz es vīlos gidā. Kaut kā radās sajūta, ka viņa vada ekskursiju bērniem. Šo pastaigu gida pavadībā nevar salīdzināt ar to, ko es piektdien apmeklēju CAC Malaga (es tur strādāju, ja kāds vēl nav pamanījis :D ), tur gide mūs izveda stundu garā pastaigā pa spāņu gleznotāja Guillermo Perez Villalta izstādi. Bauda acīm un ausīm, pēc šādas ekskursijas pavisam savādāk sāc skatīties uz gleznām.

Pēc pastaigas pa muzeju un pilsētu, atliek vien atgriezties mājās, pavingrot, uzgatavot vakariņas un mierīgi pavakariņot. Ko gan vairāk var vēlēties?! Vienīgais varbūt to smuko čalīti no sapņa. hihiiih

e.